kad 2012. gadā bija vēl pavasaris

Vēl nav nekā.
Tikai rītiem ir ceriņu garša
Un balta migla
Guļā ābeļu baltajos ziedos.
Es atstāšu visu, kas man te ir,
Jo tas nav galvenais.
Un tie, kas zina, kas ir ceļš,
Tie man piedos
/Imants Ziedonis/


Pasaule bez rāmjiem. Tas skan pārāk skaisti, tu teiksi. Labi, pasaule ar man neieraugāmiem, neaizsniedzamiem rāmjiem. Pasaule, kurā "arī putns ir par nekustīgu debesīs, lai saprastu brīvību." Tā nav paradīze, bet vesela pasaule. Vai man vienai Jūs to dāvināt, Ziedoņa kungs?
Es būšu Jums pateicīga par taureņiem, ceriņiem, motocikliem, ceļiem. Pat par pienu. Jūs neesat Dievs, es zinu, bet Jūsos ir daļa no Dieva. Radošā daļa, tā visskaistākā un īpašā. Šī Jūsu daļa saņem mani aiz rokas un ved iekšā citā pasaulē. Tur ceļi nav par taisnu, kur nu! Tas būtu pārāk vienkārši. Tur taureņi kustas, ābeles tērpjas gan baltos ziedu kostīmos, gan sārtās augļu vakarkleitās. Jūs gribat man atklāt, kas ir brīvība un kas- īstais ceļš uz to.
Paldies, ka neliekat man atstāt visu. Jūs redzat, ka neesmu gatava. Paldies, ka brīdināt, ka vēl jau nekā nav. Bet, kad būs, es to atstāšu. Es apsolu. Tikai, lūdzu, apsoliet Jūs, ka man piedos. Es zinu, ka taureņi nezina, ko nozīmē piedot. Taču man pagaidām vēl ir nojausma par to. Es gribu mirt uz augšu un gribu, lai man piedod. Es gribu pasauli sev pie kājām kā ziedi aug pie taureņu kājām. Ko vēl es gribu, Jūs jautāsiet? Vienot laiku. Lai manī kā taurenī saplūst trīs laika ceļi- pagātne, tagadne un nākotne. Man nav ne jausmas, vai mana eksistence attaisnos manas vēlme, bet vai tad ar taureņiem tā ir?
Ir vēl kas! Tā migla ziniet... Lai arī balta, tā tomēr ir migla. Es vēlos uzkavēties Jūsu dzejas pasaulē, atvest uz šejieni savus bērnus, mazbērnus. tikai, lūdzu, lai tā migla paliek pie rītiem. Lai rāmji paliek miglā- nesaskatāmi un nesataustāmi. Lai neierobežo Jūsu pasauli redzamās robežas.
Ja es mācētu, es uzceltu Jums pieminekli pateicībā par vārdiem, kuri stāv Jūsu rakstīti kā melns uz balta, kā nospiedums dvēselē, kā mirdzums sirdī. Es diemžēl nemāku. Akmens nav mana stiprā puse. Bet man ir cits- sirds piemineklis. Savu sirds pieminekli Jums es pārvietošu uz papīra lapas..Varbūt pat uz vairākām.

varoņi.neplīst kā mēness

"Tik daudz zvaigžņu pie debesīm spīd,
Bet es vēl, meklēju īsto
Mēness spožais, kas likās tik drošs 
pēkšņi krīt un izrādās plīstošs"

Cik pārsteidzoši-plīstošs mēness. Kas to būtu domājis?
Ja tas būtu tik vienkārši- būt plīstošam. Vai tieši otrādi- nebūt plīstošam. Bet es nezinu, kā ir ar mēnesi. Un nezinu arī, kā ir ar varoņiem.
Kā tas ir būt varonim-tu it kā esi plīstošs, bet tāds nedrīksti būt. Tu uzvelc savas spožās bruņas un izliecies neplīstošs. Bet sirds! Kas ir ar to? Es nevaru redzēt tavu varoņa sirdi, ja tā ir paslēpta aiz spožām bruņām. Kā tu nesaproti, man žilbst acis!? Es gribu ieraudzīt tevi, varoni, gribu stāstīt par tevi citiem. Tiem, kuriem vēl nav savējā. Varbūt tu vari kļūt arī par viņējo varoni? Lepns, tu saki, tu baidies kļūt lepns, ja? Nebaidies, tev noteikti ir ideja, ideāls, kam tu dzīvo, tā tev neļaus kļūt lepnam Jo redzi, tur ir arī zvaigznes, ne tikai mēness. Jā, es zinu, tu meklē īsto. Zvaigzni, draugu, varoni. Es zinu. Tu meklē.
Es arī zinu, ka varoņi ir un varoņi ir nepieciešami, un par varoņiem ir jārunā, un tev ir jābūt savam varonim, un arī tu vari būtu varonis kādam. Un tāpēc ir jāturpina meklēt.
Kāpēc, tu jautāsi? Šķiet, ka pasaulē bez varoņiem nenotiek lielas lietas. Racionalitāte, apdoma, komforts, jā, ļoti svarīgi, īpaši pēdējais, vai ne? Bet tu nevari būt pats sev varonis, lai kā arī reizēm negribētos. Nē, tu vari, bet...
Es nezinu. Laikam pasaule pārstātu riņķot. Un mēs pazustu, nokristu un nekad nepieceltos.
Tāda man šķiet šī pasaule bez varoņiem. Kā liela pauze. Un tad bruņu spožumam vairs nav nekādas nozīmes.

Mīl

Jo tā mīl tikai Viņš- ar sauli pie debesīm.
Tu vari vien pateicībā nopūsties vai pacelt acis un pateikties.

Ar sauli pie debesīm jau agrās rīta stundās, kad cilvēki kā tvaikoņi pārvietojas pa pilsētas tukšajām ielām. Ar sauli pie debesīm arī tad, ja nav jūtams ieskaujošais apskāviena siltums.
Cilvēk, pacel taču acis no pelēkās bruģa zemes un ieraugi krāsas. Vai krāsu. To vienīgo, gaišo.

Jo tā mīl tikai Viņš-ar sauli pie debesīm.
Gaiši.
Un visur.

No augusta lapām

Iekāpt pieneņpūkā un pacelties gaisā.
Pacelties pāri zālei, pāri cilvēku galvām, pāri koku galotnēm, pāri miglas vāliem, pāri mākoņu kalniem. Pacelties PĀRI.
Iet pretim gaismai, uzlidot tuvāk Mīlestībai.

Nevis vēls, bet agrs

Es nezinu, vai tā bija piparmētru tējas krūze, vai svece kas glāba to vakaru, vai slidenās ielas, kad biji spiests pārvietoties uzmanīgāk, taču kaut kas lika manīt, ka būs citādāk. Varbūt oktobris, kuru ziema bija piesavinājusies sev.. Tika pieminēts sprādziens, kura rezultātā lietām bija jākļūst skaidrākam.
Tas bija par soļiem- jau spertiem un vēl nespertiem, par to cilvēka neglābjamo vēlmi izdarīt visu uzreiz. Un, ja nevar, tad pamest novārtā, atstāt- lai mētājas, līdz nākamreiz uzkāpsi atkal kā vientuļam grābeklim pagalma vidū.
Tas bija par sarunām, kuras dziedina, par vārdiem, kas jāpārveļ pāri lūpām, lai tiktu izkustināts sirdī jau iesūnojušais akmens.
Tas bija.
Un būs vēl. Jo solis bija par lielu tik agrai rīta stundai.

"Es dzīvoju šodien.
Ir tā, kā ir.
Viss notiek tad, kad notiek."
/Jāks Jeerīts/

Es klusēju un piekrītu JJ.

tā,mazliet

"vēl mazliet un es zināšu vairāk kā drīkst"
vēl mazliet un viss sabruks.vēl mazliet un smaids pats parādīsies.vēl mazliet un mūris kritīs.tik maz ir vajadzīgs, lai tik daudz kas mainītos.
var tik maz nodarīt, bet tomēr tik daudz vajag lai piedotu.

iedomas,meli.
 nevajag daudz,tikai pārliecību par nepieciešamību piedot.
un tāda tik tiešām ir.vienmēr.



Mt.18:21-22

iz literatūras klades

jā, es zinu, ka mūsdienās ir pierasts citēt un savas sajūtas paust ar youtube video linka palīdzību un ka tas, ko es tagad vēlos paust, varētu likt Tev domāt, ka mana radošo domu jūra ir sākusi apsīkt. Nebūt ne, bet šis ir kas tāds, ko es prātā pārcilāju. Un nav neviena, kas būtu to teicis labāk par Ziedoņa vai Vācieša kungu.

"Vai es drīkstu aiziet uz mazu brītiņu?"/ I. Ziedonis/ Nevar taču...! Nevar AIZIET uz mazu brītiņu. Ja ūdens pile aiziet no lāstekas vai zvaigzne- no debesīm, tad tas ir pavisam. Aiziet uz neatgriešanos.

"Neko šajā pasaulē nevar dabūt tūlīt.."/ I. Ziedonis/ Ziedoņa kungs, vai Jūs lasāt manas domas. Jeb, varbūt es izdzīvoju Jūsu dzīvi? "Gaidu, kad tikšu debesīs. Bet nelaiž, saka :"Pagaidi! Tev vēl mūžs jānodzīvo." "

"Gavilējiet savā pārākumā, kad jūs sit!'' /I. Ziedonis/ [Mana dziesma ir lūgšana] "Es jums saku: dziediet! Dziediet, kad jums ir labi. Bet visvairāk dziediet, kad jātiek pāri nejēdzībai. Dziediet acīs tam, kas jūs lamā."

"Sen mēs vairs neesam mazi,
Tie laiki jau ir teika"/ O. Vācietis/

"Es biju miljonārs, bet būšu nabags,
Un vajadzēs man mirt vai otrreiz dzimt.
Man bija tūkstoš smaidu, viens par otru labāks,
Man bija vesels trakulību simts."/ O. Vācietis/


Bet man vēl ir mans trakulību simts. Ar smaidu uz lūpām pretī dzīvei- satikt to katrā dienā, raudāt un smieties kopā ar un par to. Jā, manis vairs tur, kur biju 2/3 savas dzīves, nav, bet es būšu citur. Heh, lielajā dzīvē. Smiekli nāk. Nē, es būšu tepat, gavilēšu, dziedāšu, lūgšu, varbūt aiziešu.

Bet es lasīšu un saku, ka tas ir jādara arī  Tev, ja esi ticis tik tālu, lasot šo ierakstu. Lasi, lai dzīvē jautrāk :)